Strādājot ar gariem materiāliem, piemēram, tērauda caurulēm, kokmateriāliem, profiliem vai akmeni, bieži vien saskaras ar unikālas formas aprīkojumu: tā dakšas ir novietotas nevis šasijas priekšpusē, bet gan sānos, kam ir arī plakana slodzi{0}}nesošā platforma. Šis irsānu iekrāvējs.
Šis dizains-, kas varētu šķist netradicionāls-, nebija tikai mēģinājums atšķirties; drīzāk tā bija klasiska inovācija, kas īpaši izstrādāta, lai atrisinātu problēmas saistībā ar garu kravu pārvietošanu. Kopš pirmās vienības debijas 20. gadsimta vidū sānu iekrāvējs ir piedzīvojis vairākas galvenās tehniskās iterācijas, pakāpeniski pārtopot no "specializētas pasūtījuma iekārtas" par neaizstājamu standartizētu aprīkojumu mūsdienu rūpniecībai.
I. Izcelsme
1950. gados Eiropas rūpniecība un mežsaimniecība piedzīvoja strauju pēckara{1}}atveseļošanos. Pieauga pieprasījums pēc kokmateriālu, celtniecības tērauda un cauruļvadu materiālu transportēšanas. Tolaik rūpnīcas un kravu būvētavas galvenokārt balstījās uz tradicionālajiem priekšējās-iekrāvējiem. Tomēr šie tradicionālie dizaini saskārās ar nepārvaramiem fiziskiem ierobežojumiem, strādājot ar īpaši-gariem materiāliem:
Tradicionālie iekrāvēji balstās uz aizmugurējo pretsvaru, lai līdzsvarotu slodzi uz priekšējām dakšām. Pārnēsājot smagus priekšmetus, kuru garums ir vairāki metri-vai pat vairāk nekā desmit metri-, kravas garuma radītās pārmērīgās sviras dēļ transportlīdzeklis ir ļoti pakļauts apgāšanai uz priekšu.
Ja priekšpuses{0}}iekrāvējs pārvadā garus materiālus uz sāniem, kopējais darba platums ir vienāds ar paša materiāla garumu. Tas izraisīja plašu pagrieziena rādiusu iekārtu ejās, kā rezultātā tika izšķērdēta telpa.
Priekšpusē pārvadātas lielas kravas traucēja operatoram redzamību uz priekšu, vienlaikus novēršot paaugstinātos darbības riskus. Lai risinātu šīs problēmas, Eiropas mašīnbūves ražotāji sāka eksperimentēt ar alternatīviem mehāniskiem izkārtojumiem: dakšas un mastu uzstādot šasijas sānos un transportlīdzekļa virsbūvē iestrādājot nesošo{1}}platformu. Līdz 1950. gadu vidum-līdz-beigām pirmie sānu iekrāvēja prototipi tika oficiāli nodoti komerciālai lietošanai.
II. Strukturālā evolūcija
Lai gan agrīnie sānu{0}}iekrāvēji atrisināja problēmu ar garu kravu pārvietošanu, to mehāniskās konstrukcijas bija sarežģītas un prasīja augsta līmeņa operatora prasmes. Pēdējo 70 gadu laikā to pamatstruktūras attīstība ir izvērsusies trīs galvenajās jomās:
1. Teleskopiskā masta un dakšu sistēmas optimizācija
Agrīnās{0}}sānu iekraušanas iekrāvēji balstījās uz mehāniskiem piedziņu, lai stumtu un vilktu mastu. Plaši ieviešot augstspiediena-hidraulisko tehnoloģiju, mūsdienu vienībās parasti tiek izmantota sānu teleskopiskā masta sistēma. Darbības laikā masts stiepjas uz āru, lai uzņemtu kravu, pēc tam ievelkas, lai droši novietotu to uz transportlīdzekļa platformas.
2. Atbalsts un pret-apgāžas sistēmas
Lai nodrošinātu stabilitāti, apstrādājot smagas kravas, inženieri pievienoja hidrauliskos balstus šasijas pamatnei pusē, kas vērsta pret dakšām. Kad masts izstiepjas, lai uzņemtu kravu, balsti izvirzās zemē, nofiksējot smaguma centru atbalsta pamatnē. Kad krava ir nostiprināta un masts ir ievilkts, balsti tiek pacelti, ļaujot transportlīdzeklim pārvietoties gareniski.
3. Stūres sistēmu dažādošana
Stūres tehnoloģija ir ievērojami atšķīrusies atkarībā no tonnāžas: lieljaudas-sānu{1}}iekrāvēji (virs 8 tonnām),-ko ierobežo konstrukcijas stingrības prasības un riepu izmērs,-turpina izmantot tradicionālo priekšējo-riteņu vai divu{6}}ass stūrēšanu. Izvirzot prioritāti stabilitātei taisnā-līnijas kustībā, tie kalpo āra noliktavu pagalmiem un akmens apstrādes rūpnīcām. Turpretim mazām -līdz-vidējām vienībām (piemēram, daudzvirzienu autoiekrāvējiem), kuru svars nepārsniedz 5 t, ir izmantota neatkarīga visu riteņu stūrēšana un "krabju stūrēšana". To riteņi var griezties par 90 vai 360 grādiem, nodrošinot sānu kustību un pa diagonāli pārvietoties{17}}funkcijas, kas īpaši izstrādātas, lai pārvietotos pa šaurām iekštelpu ejām un maksimāli palielinātu telpas efektivitāti.
III. Enerģijas un vadības sistēmu evolūcija
Lieljaudas{0}}dīzeļdegvielas laikmets: agrīnie modeļi visā diapazonā bija aprīkoti ar liela-darba tilpuma dīzeļdzinējiem, kas piedāvāja spēcīgu jaudu un ātru degvielas uzpildīšanu. Dīzeļdzinēji joprojām ir galvenais enerģijas avots lielas-slodzes āra darbiem diapazonā no 8-līdz 15{12}}tonnām (un vairāk). Elektroniski vadāma hidraulika un maiņstrāvas motori: sākot no 2000. gadiem, 3- līdz 5-t smagie elektriskie sānu iekrāvēji kļuva arvien populārāki. Integrētas ar mikroprocesora vadītām hidrauliskajām sistēmām, šīs vienības piedāvā vienmērīgāku masta pagarinājumu un dakšu precizēšanu, ievērojami samazinot bojājumu risku, piemēram, triecienu vai sasitumu risku trauslām kravām, piemēram, profiliem un stiklam.
Augsta -sprieguma litija-jonu lietojumi: litija-jonu tehnoloģijas nobriešana pārvarēja ierobežojumus, kas saistīti ar izplūdes gāzēm, kas iepriekš bija ierobežojušas darbības tikai āra vidē. Litija-iekārtas no 3- līdz 6-tonnām ir piedzīvojušas strauju pielietojumu scenārijos, kuros nepieciešama stingra vides atbilstība vai darbības, kas aptver gan iekštelpu, gan āra zonas, savukārt lieljaudas sektorā tās ir izstrādātas līdztekus ar dīzeļdegvielu darbināmām alternatīvām.
Pēc 70 gadu tehnoloģiskās evolūcijas sānu iekrāvējs ir pārveidots no specializēta rīka, kas paredzēts vienkārši tādu kravu pārvietošanai, kuras citādi nebija vadāmas, par galveno iekārtu, lai optimizētu telpas izmantošanu mūsdienu rūpnieciskajā loģistikā. Šī 70 gadu evolūcijas vēsture būtībā atspoguļo rūpnieciskās ražošanas sektora nepārtrauktās tiekšanās pēc drošības, fiziskās stabilitātes un telpiskās efektivitātes.
